Sv. Sīmaņa Baznīca ir viena no Latvijas mūra celtnēm un valsts nozīmes piemineklis. Tā būvniecība iesākta 1283.gada .Baznīcas iesvētīšana notikusi Sīmaņa un Jūdas (Simjūda) dienā un tāpēc nosaukta par Sv. Sīmaņa vārdā. Katolisma atjaunošanas laikā (1582.-1625.g.)baznīca piederēja katoļiem, pēc tam atkal luterāņiem. 1702.gadā ugunsgrēkā baznīca tika pamatīgi nopostīta. Arī zibens vairākkārt iespēris tornī. 1738.gadā tornis nodedzis un pēc tam nav atjaunots, bet 1778. gadā notikusi torņa pārbūve, 1851. gadā uzbūvēta jauna sakristeja. Remontdarbi veikti arī 1908.gadā. baznīca arī nedaudz postīta kara laikā 1919. un 1944. gadā. Sv. Sīmaņa baznīcā , tās garajā pastāvēšanas laikā, kalpojuši vairāki desmiti mācītāji. Baznīcā ir saglabājušās vairākas kapa plāksnes , kas vecākas par 18. gs. Zvanu torņa pirmajā stāvā atrodas piemiņas akmens luterānisma sludinātājam S.Tegetmeijeram. Baznīcas ērģeles darinātas pazīstamā ērģļbūvētāja F. Ladegasta darbnīcā Veisenfelsā (Vācijā) 1886.gadā. Padomju okupācijas laikā 1964. gadā Sv. Sīmaņa baznīca draudzei tika atsavināta. Tajā atradās Valmieras novadpētniecības muzeja filiāle. Ēku izmantoja arī izstādēm. Sv. Sīmaņa draudze baznīcu pārņēma 1990.gadā, bet juridiski ēku atguva 1996. gadā. Baznīcas torņa augstums ir 47,60 m. dienvidu jomā atrodas luterānu baznīcās reti sastopamais akmens aizlūguma svecīšu galds, kas pēc arhitekta Aināra Markvarta projekta tika izgatavots 2001. gadā un Katrīnas Taivānes glezna ”Slimā dziedināšana” (Kalnačs)…
