Klāsam nāve bija visapkārt. Viņam bija jādodas karot pret tiem, kurus uzskatīja par nevainīgiem. “Piespiedīs, un jūs iesiet kā automāts, kā vērsis barā, ko dzen uz kautuvi, - kā visi citi. Mīkstu jūs jau rītu pataisīs. Kaulu kaulus jums salauzīs un tad izmetīs kaut kur, hiēnām vakariņās.” Ir tik neiedomājami grūti dzīvot ar domu, ka pēc brīža tevis var nebūt. Klāsa emocijas bija tik ļoti sakāpinātas, ka viņš izšķīrās par pašnāvību, ielecot jūrā.
Kilons ar Hipiju bēgdami redzēja, kā cilvēks, kas piesists krustā, tika dedzināts. “Pienaglotā kājas līdz ceļiem vairs nebij saskatāmas, mirkļiem melnais mutulis uzvirda līdz pat krūtīm. Bet, kad vējš pasita to sāņus, bij redzams, ka rokas sastieptiem muskuļiem ar varu raustījās un galva mētājās no vienas puses uz otru kā tārpam, ko naglota sandale pieminusi.” Arī Kilons ar Hipiju nolemj nonāvēties paši. Brīdī, kad abiem varoņiem (Klāsam un Kilonam) visapkārt ir nāve, kas ir bezjēdzīga, viņi izšķiras par pašnāvību. Ir grūti spriest, kas ir pareizāk, bet es domāju, ka šajā gadījumā viņi vienkārši nespēja sēdēt uz gaidīt mirkli, kad netaisnības dēļ viņiem būs jāmirst. Cilvēka dabā nav būt vienaldzīgam. Īpaši kara laikā ļoti daudz cilvēku ir cīnītāji, kas pēdējiem spēkiem cenšas “izķepuroties”. Atšķirībā no Kilona, Klāss nevēlējās nogalināt nevainīgus cilvēkus, bērnus, sievietes, nevēlējās cīnīties pret tiem, kurus reiz aizstāvējis, nevēlējās mirt cīņā, kuru uzskatīja par bezjēdzīgu, nepareizu. Savukārt Kilons vienkārši nespēja gulēt un gaidīt tik šausminošo nāvi.
…
