Sakarā ar to, ka tautiskā atmoda 70. gados zaudē savu progresīvo raksturu, parādās tautiskā plātība. Pret šiem frāžu bārstītājiem Matīss Kaudzīte krasi nostājas jau 1878. gadā, vērtējot dzejas ražu. Vienlaikus ar romānu Reinis Kaudzīte publicē asu rakstu, kuru nosoda tolaik bīstami izplatīto viltus patriotisma skurbuli. Būdami reālistiski dzīves atspoguļotāji, brāļi Kaudzītes nevar šo jautājumu apiet arī savā romānā. Tā rodas klasiskā „savas tautas patriota” parodija Pietuka Krustiņa tēlā. Tas ir savdabīgs muļķības, uzpūtības un pārgudrības mistrojums, nelga un niekknābis. Būdams sliņķis un turklāt nelabojams pļāpa, kam vajadzīgi klausītāji, viņš, iejuties laikmetīgajā „tautas vadoņa” lomā, tēlo to visu mūžu.
„Mums, tautas vadoņiem,” saka Pietuka Krustiņš par sevi kādā vietā, bet citur patētiski izsaucas: „...mīļā Slātava, neizmisies, jo tādēļ vēl nebūs viss tev mani spēki atrauti un līdz ar to visai manai dārgai tautai! ” …
