Labdien godājamie klātesošie! Savu runu šodien vēlētos saistīt ar bailēm. Par bailēm pazaudēt sev dārgākos cilvēkus un iespējas.
Bailes ir emocijas, kuras pazīstamas ikvienam no mums. Tās ir sajūtas, kas cilvēkus neatstāj un neatstās mūžam. Tās var mazināt, bet ne atbrīvoties no tām. Bailes nekad nav bijušas labvēlīgas cilvēkam. Cilvēks ir gatavs aizmukt prom, melot, nedarīt neko, lai tik nebūtu jāsaskaras ar bailēm.
Kāpēc gan cilvēkam piemīt šī sajūta – bailes? Vai tāpēc, ka cilvēkam ir bailes no pārmaiņām, sapratnes un pārliecības par sevi? Var būt, ka mēs baidāmies no atšķirīgām lietām, bet mūsu reakcija
uz bailēm parasti ir viena un tā pati – mums svīst rokas, izkalst mute,
rodas dīvaina sajūta vēderā – un mēs esam gatavi darīt visu, upurēt
visu, lai tikai šīs sajūtas pazustu. Bailes mūs paralīzē, liedz domāt, runāt, darboties, kustēties. Manuprāt, tiešām tā ir, ka cilvēkam ir bailes pazaudēt sev tuvos un mīļos cilvēkus. Bailes no klusuma un vienatnes ir pašas ļaunākās bailes, kādas vien cilvēku var piemeklēt. Bet kāpēc gan cilvēks necenšas tās pārvarēt?
…
