Šodienas cilvēks nenovērtē to, cik laiks patiesībā ir dārgs un cik nenovērtējama ir tā nozīme mūsu dzīvē. Mēs it kā steidzamies pretī nezināmajam, tomēr tik vilinošajām tālēm, kas sauc arvien skaudrāk, aizraudamas ikvienu, kas tikai mazliet apstājies ikdienas skrējienā. Vai mēs neesam pārāk aizņemti šajā tik īsajā dzīvē? Varbūt vajadzētu apstāties, paiet nost un laist, lai skrien citi. Palaist garām. Varbūt vajag tikai brīdi ļauties mirklim... mirklim, kas ļauj padomāt par ikdienišķo un reizē par neaizsniedzamo.
Tā, piemēram, notika arī ar mani. Es sēdēju istabā pie loga, vērodams krāsainās rudens lapas, kas, krizdamas lejā, radīja interesantu, bet mazliet noslēpumainu mozaīku. Es uz brīdi aizdomājos, cik tām ir īss mūžs. Vienā dienā tās izspurdz no piebriedušajiem pumpuriem, bet jau otrā tās lidodamas sitas cilvēku pelēkajās sejās, vēstot kaut ko par rudens tuvošanos. Vai tad ar cilvēku nav tieši tāpat? Vai cilvēks pagūst visu, ko ievērojis? Vērojot zeltainās kļavu lapas, es sapratu, cik ļoti man sava laika ir žēl. Ik uz soļa es baidos kaut ko nepaspēt vai nepateikt, baidos gaidīt un arī sagaidīt, es tikai baidos... Simtiem reižu esmu gribējis labot notikušo, bet nav jau laika. Tas ir pagājis, un arī pēdējais vilciens ir aizbraucis!
…
