Šī tradīcija – mirušā apraudāšana – ir saglabājusies arī līdz mūsdenām, un tās loma nav mazinājusies. Protams, katrā kultūrā un reliģijā ir savi bēru rituāli un paražas, tomēr joprojām ir sastopamas bēres ar izteiktu apraudāšanas tradīciju.
Vēl kāda izteikta antīkās pasaules tradīcija bija agons, kas caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras . “Īliadā”, piemēram, vērojamas Ahilleja rīkotās sacensības par godu mirušajam draugam Patrokalm. Tām veltīts eposa XXIII dziedājums “Sacīkstes par godu Patroklam”. Antīkajā pasaulē agons bija ar sakrālu dabu, nebija pašmērķīgs, tas palīdzēja atrast un tiekties uz labāko, pildīt dievu gribu. Mūsdienās šīs tradīcija ir attīstījusies lielākā mērogā – tiek rīkotas Olimpiskās spēles, kurās piedalās sportisti no visas pasaules.
Grieķu literatūra ir attīstījusies pilnīgi patstāvīgi, jo tai nebija priekšgājēju – parauga, no kā iedvesmoties, kam sekot, tieši tādēļ Homēra eposi ir tik apbrīnojami. Savukārt romiešu literatūrā vērojams grieķu literatūras atspulgs, tomēr tikpat stipras ir arī tās individuālās iezīmes. Tas lieliski novērojams, salīdzinot “Eneidu” ar “Īliadu” un “Odiseju”, – tipoloģisko līdzību un atšķirību ir vienlīdz daudz. Protams, tās var pētīt no dažādiem aspektiem, grupēt un interpretēt dažādi. Tāpat arī tradīcijas kontinuitāte vērojama no vairākiem skatpunktiem – gan kā Homēra eposu iezīmes turpinās “Eneidā”, gan kā abu autoru eposos paustās vērtības, tradīcijas saglabājušās uz izpaužas mūsdienās. Eiropas sākotne ir antīkā pasaule, tādēļ nenoliedzami tās ietekme jūtama arī 21. gadsimtā.
…
