Es priecājos, ka man bija šī iespēja grāmatu lasīt, taču nez vai es to darītu vēlreiz. Tik drūma un skumju pilna grāmata. Ļoti netipiska un varbūt neizprotama mūsdienu cilvēkam ir Jāņa rīcība attiecoties pret Aiju. Jāņa tēls mani kaitināja, tik emocionāls un savā ziņā neizlēmīgs vīrietis. Tomēr Aijas spēlītes man arī šķita nervu kutinošas. Viņa spēlējās ar Jāņa, Miķeļa un arī ar sava vīra jūtām. Tā vien šķita, ka viņa nav spējīga mīlēt vai varbūt vienkārši nepaveicās un neatrada savu īsto un vienīgo. Precot bagāto Galdaru, viņa cerēja būt laimīga, bet vai tiešām ir iespējama laime, ja nemitīgi krāp savu vīru. Aija nevienam vairs nešķita tik pievilcīga kā agrāk, pat Juris viņu nevēlējās precēt. Viņiem bija labi, taču viņš, būdams apķērīgs vīrietis, saprata, ka ja viņš viņu ņems par sievu, viņai būs cits mīļākais, un to viņš nevēlējās. Taču Jānis, strādājot pilsētā, nezināja par Aijas vieglprātību. Jānis savā naivumā aprecēja savu sapņu sievieti. Šajā mirklī man bija skaidrs, ka šī laime nebūs ilga un notiks kāda nelaime ar vienu vai otru tēlu. Un tad tas notika, Jānis izdarīja pašnāvību, jo mīlēja iekšēji neglītu sievieti, Ieva, kas mīlēja Jāni noslīcinājās. …
