Jau kopš seniem laikiem augstu ir vērtēta pieklājība un noteiktu uzvedības normu ievērošana. Pieklājības normas ir veidojušās un attīstījušās un pārveidojušās līdz ar cilvēces attīstības gaitu, un neapšaubāmi tās ir saistītas ar attiecīgā laika tradīcijām.
Definēt, kas ir uzvedības normas ir diezgan grūti, jo šis jēdziens satur noteiktu viedokli, saskaņā ar kuru tiek novērtēta cilvēka rīcība vai nu, kā pareiza vai kā nepareiza. Zīmīgi ir tas, ka uzvedības normas tiek pamanītas galvenokārt tikai tad, kad tās tiek pārkāptas. Katra sabiedrība laika gaitā ir izstrādājusi savus stingrības un tolerances standartus, kuru ievērošana ir atkarīga no attiecīgās kultūras tradīcijām, reliģiskās pārliecības, pastāvošās politiskās iekārtas, kā arī no citiem faktoriem. Līdz ar to izriet, ka būtiskākā uzvedības normu iezīme ir noturīgums, stabilitāte un konservatīvisms, kas nodrošina kultūras tradīciju pēctecību.
Pētot teorētiskos materiālus par etiķetes attīstību, var atrast informāciju, kas liecina par to, ka senākos darbus par uzvedības normām un manierēm Eiropas valstīs ir sarakstījuši itāļi un kā viens no pirmajiem zināmajiem apcerējumiem, kas veltīts tieši uzvedības normu raksturojumam, ir “Traktāts par pieklājību” (1200), kura autors ir Tommazīno di Čirklarija (Tommasino di Circlaria). Šajā darbā autors raksta par pieklājības normām un spriež par to, vai aristokrātisms ir iemācīts vai iedzimts. Savukārt 1290. gadā itāļu mūks Bonvačīnī da Riva (Bonvacini da Riva) sarakstīja darbu “Piecdesmit uzvedības noteikumi pie galda”, kurā jau plaši tiek runāts par galda manierēm.…
