Virszemes ūdeņu piesārņojums

Situācijas raksturojums
Mūsu gadsimta sākumā ūdens resursi un to kvalitāte ir ANO augstākā prioritāte, jo pasaulē kvalitatīvu ūdeni pietiekamā daudzumā nesaņem vairāk nekā viens miljards cilvēku. Latvija ir bagāta gan ar pazemes, gan, jo sevišķi, ar virszemes ūdeņu resursiem, kas, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir tai pašā līmenī, kā ar ūdeni bagātākajās valstīs pasaulē. Virszemes ūdeņi, kurus veido vairāk kā 12 tūkstoši ūdensteces (tai skaitā, gandrīz astoņi simti upju, kas garākas par 10 km) un vairāk nekā 3000 ezeri un mākslīgās ūdenskrātuves (tai skaitā, apmēram astoņi simti, kas lielākas par 10 ha) aizņem 3,7 % valsts teritorijas. Daudzas upes ir daļēji vai pilnīgi regulētas vai iztaisnotas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, tomēr šobrīd tās pārsvarā atradušas jaunu ekoloģisko līdzsvaru. Arī Latvijas ezeri laika gaitā pārcietuši ievērojamas līmeņa izmaiņas, gan pazeminot to līmeni, lai ierīkotu lauksaimniecības zemes, gan paaugstinot, lai novērstu ezeru aizaugšanu vai uzlabotu zivsaimnieciskos apstākļus. Ezeru un mitrāju platību samazināšanās Latvijā ir samērā veiksmīgi kompensēta ar mākslīgo ūdenskrātuvju un zivju dīķu ierīkošanu, kādēļ kopumā iztvaikošana no ūdens virsmas nav būtiski mainījusies un neatstāj ievērojamu iespaidu uz klimata izmaiņām.
No Latvijas upju kopējās gada noteces (34,7 km2) tikai 44 % veidojas Latvijas teritorijā, bet 56 % tek no Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas kopā ar šo valstu saimniecības radīto piesārņojumu.
Piesārņojums Daugavā nonāk no Baltkrievijas un Krievijas, bet Ventā un Lielupes baseinā no Lietuvas. Pārrobežu piesārņojums 2000. gadā veidoja 73 % no slāpekļa ieneses jūrā Daugavas baseinā, 56 % Lielupes baseinā un 90 % Ventas baseinā. Valdošo straumju un vēju ietekmē arī jūras piekrastes piesārņojums no Lietuvas (Klaipēda, Būtinģe, Palanga), kā arī no kuģu satiksmes Baltijas jūrā nonāk Latvijas teritoriālajos ūdeņos un negatīvi ietekmē Kurzemes piekrastes ūdeņu biotopus. …