Dzejoļu krājumam „Kāpu iela ” ir piecas daļas, kuru virsrakstos jau redzams iespējamais motīvu pieteikums: No šī krasta smiltīm, Lietus, Klusums, Miglu laiks, Paisuma stunda. Kā viens no vadmotīviem jau nodaļu virsrakstos un arī krājuma formulējumā ieskanas jūra un tai piederīgie kāpu, smilšu un viļņu tēli. Tomēr jāatzīst, ka nodaļu nosaukumos atainotie motīvi saturiski ietver ko citu, tie ir vairāk vai mazāk izmantoti pārnestā nozīmē. Katram ir sava pārnestā nozīme un jēga.
Nodaļā „No šī krasta smiltīm” centrā ir mainīga, bet nedaudz skumja sieviete, kas tiecās pēc zvaigznēm un mīlestības, kas arī ir viens no pirmajiem motīviem dzejoļu krājumā, ko nevar nepamanīt :
„Ar pavasara zaļo tinti parakstos
Zem mūsu dzīves. Vasara būs tava,
Un tava jaunība bez manis notiks.
Par to nekas, ka sākums viņai savāds:
No četriem sniegputeņiem- četras sienas
Un klavieres, kas nepieder nevienam,
Kam atdevies no pirkstgaliem līdz nāvei ...” [1;14]
Šajā dzejolī spilgti tiek atainots pirmās nodaļas motīvs- mīlestība, kas prasa savus upurus, kas ir skumja un brīžiem vientulīga. Mīlestības motīvs, kas sevī ietver visu, kas ar to saistās, tomēr paliek pirmajā vietā. Tomēr jau šajā nodaļā izskan nespēja būt nepārtrauktā mainībā un augšuptiecībā ikdienas rutīnas dēļ:
„Bēgam līdzsvara, bēgam,
Bet gaiss mūs vēl ciešāk tur. ”
Kā arī par dzīves ritumu un tā neizbēgamo galu vēsta smiltis:
„Par piemiņu , ja gribi, paņem smilšu sauju-
Uz brīdi, kuru tā caur pirkstiem plūst.”[1;17]
Mainība un augšuptiecība ir tas dzinējspēks un iedvesma, kas nepieciešama mīlestībai, lai tā varētu sekmīgi turpināties, atjaunojot spēkus, ar jaunu elpu.…
