Kad pēc grūtas kaujas iesākās nakts un cīņa norima, tad kareivji atpūtās, bet virsnieks atpūsties nevarēja, iekams nebija izpildījis savus pienākumus, kamēr kareivji nebija paēdināti, papildināti patronu krājumi, izvākti ievainotie, iesniegtas ziņas par kaujas gaitu un dabūtas pavēles par nākamās dienas darbību. Es redzēju, ka baterijas komandieris kaujas laikā, ejot no baterijas uz novērošanas punktu, zaudēja samaņu aiz ārkārtīga noguruma un neēšanas.’’ P. Radziņš pauž viedokli, ka virsniekam ir jābūt pašam spēcīgākajam savā vienībā gan psiholoģiski, gan fiziski, jo kareivju dzīvības var būt tiešā veidā atkarīgas no virsnieka prasmēm.
Secinājumos var droši apgalvot, ka Latvijas armija var lepoties ar tādiem virsniekiem kā Pēteris V. Radziņš. Viņš ir bijis lielisks stratēģis, komandieris un personība, virsnieks, kas ir nodevis plašu pieredzes un zināšanu klāstu arī nākamajām paaudzēm. Nopietnākās atziņas noslēgumā ir: jāseko līdzi militārajām inovācijām, virsniekam ir jābūt pārliecinātam, izglītotam un ar augstu darba kultūru, nedrīkst pieļaut propagandas izplatību, jo tas ir nopietns līdzeklis kā ietekmēt pretinieku, mazai valstij ir vajadzīga armija, lai aizstāvētos un piesaistītu sabiedrotos, un virsnieku un kareivju savstarpējās attiecības – virsnieks vienmēr ir vissmagāk strādājošais karavīrs vienībā.
…
