Cilvēks sēž tumša istabā. Viņa priekšā ir melna siena. Viņš jūt bailes, izmisumu. Viņa acīs var manīt nožēlu, jo viņš pats bija atvēris durvis un iegāja šajā istabā, kura sastāv no tukšuma. Bet viņam iekšā pukst sirds. Patiesībā, sirds ir tikai metafora. Sirds ir tikai orgāns, dēļ kura cilvēki dzīvo, kad viņš darbojas, bet, kad apstājas... tad kļūst neredzīgi. Iekšā pukst mūsu dvēsele, ticība, augstākā būtība. Viņa lidinās visumā starp Saules stariem. Aiz melnās sienas viņa redz bezgalību. Viņa jūt laimi, mācās dzīves gudrības. Viņā var manīt eņģeļa dzirksti, jo viņa bija klāt, kad radās pasaule, viņa ir daļa no tās. Miesa ir olas čaula, kas liedz mums paskatīties ārpus tās. Mūsu acis ir tikai nelielas plaisas tajā, caur kurām varam paskatīties ārā, bet tā arī nesaprast notiekošo. Saprast visu var tikai pārplēšot čaulu, atverot sirdi pasaulei.…
