1991. gada janvāris ir laiks, kad katram, kurš sevi uzskata par piederīgu Latvijai, ir jāpiemin barikāžu laikā kritušie, jāpiemin tie, kuri atrādās pašā notikumu centrā, bez ieročiem bet ar brīva cilvēka gribu un ar domu par neatkarīgu Latvijas valsti. Bez barikādēm nebūtu arī brīvas Latvijas valsts, jo tieši barikādes parādīja, ka, mazajai latviešu tautai ir drosme stāties pretī apspiedēja varai, kas noteikti pierādīja pārējai pasaulei, ka latviešiem ir tiesības pašiem būt saimniekiem savā zemē, un okupācijas turpināšanās vairs nav pieļaujama. Manai paaudzei barikādes ir īpaši svarīgs notikums, jo esam tie kuri dzimuši jau brīvā Latvijā, un mums visvairāk ir jāpateicas tiem kas izcīnīja šo brīvību, kā arī jādara pilnīgi viss, lau šo brīvību saglābātu ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, un, ja nestrādātu nevardarbīgās pretošanās metode, mums ir jābūt gataviem to darīt arī citos veidos. Ja mēs to nedarītu, mēs apgānītu to cilvēku piemiņu, kuri krita tajās 19119. gada janvāra dienā, Rīgā, kā arī iespļautu sejā tiem, kuri bija gatavi upurēties, mūsu pašu brīvības vārdā.…
