Eiropas Savienība bieži tiek kritizēta saistībā ar demokrātijas trūkumu tajā. Šīs demokrātijas deficīts rodas tādēļ, ka lēmumi tiek pieņemti nevis nacionālajos parlamentos, bet gan ES institūcijās, kur tiek izstrādāti pārnacionālā līmenī. Teorētiski visiem lēmumiem būtu jātiek izstrādātiem ar visu dalībvalstu piekrišanu, bet praksē tas izpaužas kā ES ierēdņu darbības rezultāts, kura notiek aiz „slēgtām durvīm”. Tādēļ vienas valsts spēkos nav iespējams mainīt vai ietekmēt ES likumdošanu. Tātad tas, par ko centīsies ietekmēt ES pilsoņi nacionālajā līmenī, nesniegs garantētu iznākumu tajā procesā, kas norisināsies ES līmenī.1
Krīzi politiskās elites un vienkāršo pilsoņu attiecībās uzskatāmi pierādīja referendumi Francijā un Nīderlandē, kad abu valstu pilsoņi noraidīja ES konstitucionālo līgumu. Tā bija pirmā reize Eiropas Parlamenta vēsturē, kad tā virzība pēc lielākas ietekmes iegūšanas tika bloķēta. Konstitucionālā līguma projekta ietvaros tiek paredzēts tuvināt ES tās pilsoņiem, vienkāršojot ES likumdošanu, vienlaikus tās pamatprincipus tuvinot dalībvalstīs pastāvošajām normatīvo aktu sistēmām.…
