Bizantijas arhitektūrā var viegli ieraudzīt Austrumu un Romas „skolu” saplūšanas etapus. Šeit, kā arī visur, valsts centralizācijas periodā, tiek būvētas oficiālas un kulta celtnes, kaut arī ir novērojama tendence uz arhitektūras celtņu būvēšanas lēnu pagrimumu.
Bizantijas arhitektūra, sava attīstībā, izgāja caur trijiem posmiem:
agrīns-bizantijas periods (5.-8. gs.)- attīstījas kupolveida konstrukcija un kompozicionāls celtņu princips,
vidusbizantijas periods (8.-13.gs.)- attīstījās krusta un kupolveida tipa kulta celtnes,
vēlāko laiku bizantijas periods (13.-15.gs.)- raksturo atteikšanos no monumentālu tempļu būvēšanas un nākšana pie nelielu un izsmalcinātu celtņu būvēšanas.
Konstantinopole vienmēr bija par Bizantijas imperatoru arhitektūras darbības centru. Masīvas cietokšņa sienas piesedza pilsēta gan no jūras, gan no sauszemes, kaut tās tika uzceltas jau 5.gs. Tilti, ceļi, bākas, nostiprinātas ostas, pilis un torņi-parāda galvaspilsētas varenumu un to, cik svarīgi tika vērtēta pilsētas drošība.
Staru veida ielu plānojums, kurš no jebkuras pilsētas malas veda uz imperatora pilīm, katedrālēm un hipodromiem, rāda uz absolūto imperatora ietekmi un varu tajā laikā.…
