Intelektuālais īpašums ir īpašuma veids ko lieto lai apzīmētu dažādus nemateriālus aktīvus, piemēram, zināšanas, pieredze, informācija un citi līdzīgi objekti, kurus raksturo to nemateriālā daba. Jēdziens „intelektuālais īpašums” oficiāli iegājis starptautiskajā juridiskajā terminoloģijā tikai XX gadsimta otrajā pusē, proti, 1967. gadā, kad Stokholmā tika noslēgta starptautiska Konvencija par pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas nodibināšanu WIPO. Pirms WIPO Konvencijas noslēgšanas kontinentālajā Eiropā terminu lietoja lielākoties autortiesību apzīmēšanai. Tieši WIPO konvencijā atrodama pirmā termina „intelektuālais īpašums” legālā definīcija.
Intelektuālais īpašums ir tiesību kopums – tādu, kas rodas saistībā ar cilvēka radošā darba rezultātiem, lielākoties – saistībā ar viņa gara ražojumiem. Citiem vārdiem sakot, intelektuāla īpašuma tiesības ir tādas tiesības, kas ir saistītas ar nemateriālo labumu.
Līdztekus ekonomiskajiem aspektiem intelektuālais īpašums veic arī morālā rakstura funkciju, respektīvi, piešķir personai tiesības saukties par izgudrotāju, autoru vai citas radošas darbības subjektu. Šādas tiesības sauc par morālajām tiesībām – galvenokārt tādēļ, ka nemateriālais elements dominē pār mantisko.1
Kā jau zināms Civillikums nosaka, ka īpašums ir pilnīgas vara pār lietu. Tas attiecas arī uz radošā darba rezultātā radītiem darbiem. Personai ir tiesība valdīt un lietot šo lietu, tas ir savu radīto darbu, iegūt no tā visus iespējamos labumus, rīkoties ar to un nepieciešamības gadījumā noteiktā kārtībā ar īpašuma prasības palīdzību atgūt to atpakaļ no katras trešās personas. Taču šī pilnīgas varas tiesība pār lietu jeb radīto darbu ir tik tālu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem, kuri var būt iestrādāti attiecīgā līgumā.…
Darbā apskatīts intelektuālā īpašuma tiesiskais regulējums un to veidi.
