Visspilgtāk, manuprāt, ideja caur pagātni uz nākotni parādās Raiņa poēmā „Daugava”. Jau pašā poēmas sākumā tēva teiktajā parādās doma, ka tikai tas cilvēks, kas pilnībā pārzina vai ir izjutis pagātni, šajā gadījumā tā ir savas tautas vēsture, ir spējīgs izprast nākotni, kļūt par cilvēku, kas nav tāds kā visi un nedomā tikai par šo brīdi:
„Tas, kas redzējis ir nakti,
Tas tik īsti saprot dienu.
Tikai pieci gadi gāja,
Jau sāk aizmirst viņu nakti.”
Līdzīga doma tiek pausta arī poēmas 1.daļā „Melnā Daugava”, un tā tiek izteikta ar vecmāmiņas, spēlmanīša un mazganīša tēliem. Tieši spēlmanītis ir tas, kas apvieno tik svarīgo pagātni, kas ir tautas pamats, ko simbolizē vecmāmiņa, un ne mazāk svarīgo nākotni, kas ir pārstāvēta ar mazganīša tēlu, lai parādītu, ka bez pagātnes nav iespējams veidot tādu nākotni, kas būtu labvēlīga cilvēkiem.…
