Abu šo latviešu dzejnieku darbos ļoti spilgti un savdabīgi atklāts dažādu mīlestības jūtu tēlojums. Jo īpatnāku, īpašāku to dara atšķirīgie veidi, kādos liriķi saredz šīs jūtas savā dzīvē. To nosaka atšķirības raksturos, savādākas dzīves pieredzes, kas ir ļoti dabiski un nenoliedzami paspilgtina latviešu mākslu kopumā, jo abi ir vieni no izcilākajiem mīlas apdzejotājiem: K. Skujenieks ar vīrišķīgi maigiem, tomēr vietām skarbiem un pat drastiskiem dzejoļiem. V. Belševica turpretim turpretī ar kaismīgiem, sievišķi emocionāliem jūtu tēlojumiem, bieži smalki alegoriskām dabas noskaņām, kas sasaucas ar viņas pārdzīvoto. Salīdzinot- K. Skujenieka mīlas lirika, aprakstot jūtas, ir tiešāka, asāka
Vispirms jārunā par V. Belševicas- talantīgas, daudzpusīgas, garu, pretrunīgu mūžu nodzīvojušas latviešu rakstnieces- daudzveidīgo mīlas jūtu tēlojumu viņas dzejoļos, kur viņā parādās kā galējību cilvēks no pielūdzošām emocijām, līdz pat klajam noliegumam, eksaltētībai, kas parādās dažādu laikposmu dzejā, kā rindās:
Tu būsi mīlas teicēja, bet tevi nemīlēs neviens{..} Tu būsi ilgu dedzēja, bet neilgotām rokām sals.…
