Jā, tagad pat ir tāda reklāma televīzijā, bet mana mamma stāstīja, ka jau pirms divdesmit gadiem, kad vēl uz rokām šūpoja manu vecāko brāli un dziedāju šo, it kā pat smeldzīgi skaisto šūpļa dziesmiņu, viņai sāpēs sažņaudzās sirds, bet, ja nu patiešām pienāk tādi laiki?... Laikam mammas sirds toreiz sajuta skaudro nākotni. Bez maizītes mēs gluži neesam, bet apstākļi ir tādi, ka mani lielākie brāļi ekonomisko apstākļu dēļ nevar realizēt savus sapņus. Bet ir daudz ģimeņu un bērnu, kuri patiešām dzīvo trūkumā, viņiem nav šīs maizītes. Ko darīt? Valdība it kā kaut ko dara, lai glābtu Latviju, bet ir sajūta, ka viņi tālu stāv no reālās situācijas, neizprot to, droši vien nekad nav arī piedzīvojuši un nepiedzīvos tādus laikus, kā šajā šūpuļdziesmā. …
