Apustuļu ticības apliecība sākas ar vārdiem ‘’Es ticu...’’ , taču pārveidotajā Nīkas ticības apliecībā šis ‘’ES’’ tiek pārmainīts uz ‘’MĒS’’ , tā individuālo lūgšanu padarot plašāku. Tas nozīmē, ka Apustuļu ticības apliecība bija individuāla uzruna Dievam, bet Nīkajas ticības apliecība to reducēja kā masveida uzrunu Dievam, kur indivīds vairs nelūdz tikai par sevi vienu, bet arī par visiem tuvākajiem jeb visiem mirstīgajiem.
Nīkajas ticības apliecība savu lūgsnu papildina arī ar vārdiem ‘’...visa redzamā un neredzamā Radītāju...’’ , tādā veidā uzsverot, ka ārpus debesīm un zemes atrodas arī, kas cits- gan redzams kā kosmoss, gan neredzams- kā gars jeb dvēsele.
Apustuļu ticības apliecībā lietoti vārdi ‘’...kas ieņemts no Svētā Gara...’’ , Nīkajas ticības apliecībā tie tiek aizstāti ar- ‘’...pirms visiem mūžiem no tēva dzimušu; Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, vienādu ar Tēvu būtībā...’’ , lai uzsvērtu tieši to, ka Jēzus Kristus nav tas pats Dievs, ka runa šeit iet par divām identitātēm, kas vienādas tikai to būtībā.…
