-
Eiropas integrācija
3.ES nozīme pasaules arēnā.
Atbilstīgi ekonomikas, tirdzniecības un monetārajiem rādītājiem Eiropas Savienība ieguvusi pasaules līmeņa lielvaras statusu. Tomēr daži ES dēvē par ekonomikas gigantu, bet punduri politikā. Tas ir pārspīlējums. ES ir liela ietekme tādās starptautiskās organizācijās kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) specializētās iestādes un pasaules samiti par vidi un attīstību. Tomēr nevar noliegt, ka ES un tās dalībvalstīm vēl tāls ceļš ejams gan no diplomātijas, gan politikas viedokļa, pirms tās varēs vienoti izteikties par izšķirošiem globāliem jautājumiem – stabilitāti un mieru, attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, terorismu, Vidējiem austrumiem un ANO Drošības padomes lomu. Turklāt valstu suverenitātes pamats – militārās aizsardzības sistēmas – joprojām ir valstu valdību pārraudzībā, kuras vieno dalība aliansēs, piemēram, NATO.
Māstrihtas (1992. g.), Amsterdamas (1997. g.) un Nicas (2001. g.) Līgumos paredzētā kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) un Eiropas Drošības un aizsardzības politika nosaka ES galvenos mērķus aizsardzības jomā. Tādējādi ES ir izveidojusi savu „otro pīlāru” – politikas jomu, kurā lēmumus par kopēju rīcību pieņem, valstu valdībām savstarpēji vienojoties, un kurā Komisijas un Eiropas Parlamenta iespējas iejaukties ir minimālas. Lēmumus šajā jomā pieņem vienprātīgi, pieļaujot atsevišķu valstu atturēšanos.
ES atbalsta uz noteikumiem balstīto Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) sistēmu, kas starptautiskajā tirdzniecības procesā nodrošina zināmu juridisko noteiktību un pārredzamību. ES tirdzniecības politika ir cieši saistīta ar ES attīstības politiku.…
No līgumiem (ko dēvē par „primāro tiesību aktu” kopumu) izriet liels “sekundāro tiesību aktu” kopums, kam ir tieša ietekme uz ES iedzīvotāju dzīvi ikdienā. To galvenokārt veido ES iestāžu pieņemtās regulas, direktīvas un ieteikumi. Minētos tiesību aktus, kā arī ES politiku kopumā pieņem galveno iestāžu trijotne, kuru veido Padome (kas pārstāv dalībvalstu valdības), Eiropas Parlaments (kas pārstāv iedzīvotājus) un Eiropas Komisija (politiski neatkarīga iestāde, kas aizstāv Eiropas kopējās intereses). a)Eiropas Savienības Padome (kuru pazīst arī kā Ministru padomi) ir galvenā ES lēmējiestāde. Katra ES dalībvalsts rotācijas kārtībā vada Padomi sešus mēnešus. Katru Padomes sanāksmi apmeklē viens ministrs no katras dalībvalsts. Atkarībā no tā, kādi jautājumi ir sanāksmes darba kārtībā – ārlietas, lauksaimniecība, rūpniecība, transports vai vide – to apmeklē attiecīgo jomu ministri. Padomei kopā ar Eiropas Parlamentu ir likumdevējvara, Bez tam Padome un Parlaments kopīgi atbild par ES budžeta pieņemšanu. Saskaņā ar līgumiem Padome pieņem lēmumus vienbalsīgi, ar vienkāršā vairākuma balsojumu vai ar „kvalificētā vairākuma” balsojumu, atkarībā no izskatāmā jautājuma. Katrai ES valstij piešķirto balsu skaits aptuveni atspoguļo tās iedzīvotāju skaitu. Latvijai-4. Eiropadome sanāk kopā četras reizes gadā. To vada tās valsts prezidents vai premjerministrs, kura tajā brīdī ir Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts.
