Runas saistība ar psihiskajiem procesiem (uztveri, atmiņu, domāšanu)

Domāšana un vārds sākotnēji nav saistīti. Šī saistība rodas, mainās un izvēršas domas un vārda attīstības gaitā. Taču nepareizi būtu uzskatīt, ka domāšana un runa attiecībā viena pret otru ir divi ārēji procesi, divi neatkarīgi spēki, kas izriet un darbojas viens otram paralēli vai krustojas atsevišķos ceļa punktos un mehāniski viens otra ietekmē. Tas, kas doma un vārds sākotnēji nav saistīti, nebūt nenozīmē, ka šī saistība var rasties tikai kā dažādu apziņas darbības veidu ārējā saistība. Gluži otrādi ļoti daudz domāšanas un runas pētījumu galvenais metodoloģiskais trūkums, kas mazina šo darbu nozīmi, ir tieši šāda domāšanas un vārda saistības izpratne, kas abus šos procesus aplūko kā divus neatkarīgus, patstāvīgus un izolētus elementus, kuriem ārēji apvienojoties, rodas vārdiskā domāšana ar visām tai piemītošām īpašībām. No tādas izpratnes izrietošā analīzes metode jau iepriekš ir lemta neveiksmei, jo tā nevis izskaidro vārdiskās domāšanas īpašības kā veselumu, bet sadala šo veselumu to veidojošos elementos – runā un domāšanā –, elementos, kuri nesatur veselumam piemītošās īpašības un līdz ar to aizšķērso ceļu šo īpašību izskaidrošanai. Analīzi, kas izmanto tādu metodi kā sadalīšana elementos, aizstāj ar analīzi, kurā vārdiskās domāšanas sarežģītais veselums tiek sadalīts vienībās, ar kurām saprotam tādus analīzes produktus, kuri (atšķirībā no elementiem) ir sākotnēji momenti nevis attiecībā uz visu pētāmo parādību kopumā, bet tikai attiecībā uz tās atsevišķiem konkrētiem aspektiem un konkrētām īpašībām un kuri (atšķirībā no elementiem) nevis zaudē veselumam piemītošās un izskaidrojamās īpašības, bet visvienkāršākā, sākotnējā veidā ietver sevī tās veseluma īpašības, kuru dēļ tiek veikta analīze. Vienība, kuru iegūstam analīzē, kaut kādā visai vienkāršā veidā ietver sevī īpašības, kas raksturīgas vārdiskajai domāšanai kā veselumam. Šī vienība, kas visai vienkāršā veidā atspoguļo domāšanas un runas vienotību, ir vārda nozīme. Vārda nozīme ir tāda abu procesu tālāk nesadalāma vienība, par kuru nevar sacīt, ka tā ir runas fenomens vai domāšanas fenomens. Vārds, kuram nav nozīmes, ir nevis vārds, bet tukša skaņa. Nozīme ir pats vārds, kas aplūkots no iekšpuses. Tāpēc ir tiesības to pietiekami pamatoti uzskatīt par runas fenomenu. Bet vārda nozīme psiholoģiskajā aspektā nav nekas cits kā vispārinājums jeb jēdziens. Vispārinājums un vārda nozīme būtībā ir sinonīmi. Taču ikviens vispārinājums, ikviens jēdziena veidojums ir visspecifiskākais, visīstākais, visneapšaubāmākais domāšanas akts. …