Sokratiskā dialoga mākslas atspoguļojums Platona dialogā „Apoloģija”.
Šo tēmu esmu izvēlējies sakarā ar vairākiem pēdējā laika novērojumiem gan savā, gan kolēģu ikdienā, kad cilvēki, saņēmuši pārmetumus vai tiekot vainoti kādā lietā, mēģina noliegt savu vainu, atvainojoties vai izvirzot pretēji vērstu apvainojumu, tādējādi aizsargājot sevi. Ar šo darbu vēlos pateikt to, ka pašu apvainotāju vai pāri darītāju iespējams nostādīt tādā situācijā, ka viņš pats sāk justies vainīgs. Vēlējos iepazīt to, cik liels spēks ir vārdiem, to gudrai pielietošanai un intelektuālam strīdam. Papildus interesēja tas, cik tālu Sokrats, saglabādams savu lietišķumu un vārdu spēli, ir gatavs „iet”, lai pierādītu savu tikumību un ticību dieviem un Sokrata rīcība pēc lēmuma pieņemšanas un pasludināšanas. Šajā darbā mēģinu vilkt paralēles ar mūsdienām.
Cilvēks, manuprāt, pats jau no bērnības intuitīvi nojauš briesmas un ir gatavs aizsardzībai un sevis pasargāšanai jebkurā brīdī – ne tikai no fiziskas iespaidošanas, bet arī no morālas un garīgas, kas ietver arī apvainošanu ar vārdu palīdzību. Strīdus māksla – elentika – nav iedzimts talants, tā ir jāizkopj gadu gājumā, lai vajadzīgajā vietā pateiktu īstos vārdus, tādējādi sarunas vai dialoga virzību pavēršot sev par labu.…
