Jau kopš senatnes par neapšaubāmi visizplatītāko sabiedrības pārvaldes institūciju ir kļuvusi valsts. Tomēr jāatzīmē, ka vēsturiskā pieredze ir pierādījusi, ka centralizēta valsts ne vienmēr spēj pildīt sev uzticētās funkcijas. Par visspilgtāko piemēru šeit jāmin feodālās sistēmas valstis, kurās bieži vien notika sacelšanās pret pastāvošo varu. Šīs sacelšanās bija grūti atklāt jau savlaicīgi un cīnīties ar tām, jo valsts vadītājam trūka uzticamu palīgu un vietvalžu valsts attālākajos reģionos.
Sabiedrībai attīstoties šie trūkumi tika likvidēti. Valstis kļuva decentralizētākas, daļa atbildības tika deleģētas vietējām pašpārvaldēm. Pat autoritāras un totalitāras valstis bija spiestas piemēroties šai sistēmai, lai neizlaistu vadības grožus no savām rokām.
Mūsdienās pasaulē ir attīstītas dažādas pašpārvaldes formas, ikviena no tām var lepoties ar saviem plusiem un mīnusiem. Tomēr kopējā izpratne par pašvaldību jēdzienu ir sekojoša:
Vietējā pašvaldība nozīmē vietējo varu tiesības un spēju likuma robežās regulēt un vadīt nozīmīgu publisko lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs… Šīs tiesības realizē padomes un vēlētāju sapulces, kuru locekļus brīvi ievēl aizklāti balsojot uz tiešu, vienlīdzīgu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata, kurām var būt padotas izpildinstitūcijas. Šis princips nekādā veidā neierobežo iespējas izmantot pilsoņu sapulces, referendumus un jebkuras citas pilsoņu tiešās līdzdalības formas, kur to atļauj likums1.
…
