Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 04.03.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 3 vienības
Atsauces: Ir
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 1.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 2.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 3.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 4.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 5.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 6.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 7.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 8.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 9.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 10.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 11.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 12.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 13.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 14.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 15.
  • Konspekts 'ES paplašināšanās problēmas', 16.
Darba fragmentsAizvērt

ES viena no raksturīgākajām iezīmēm ir integrācija un līdz ar to arī paplašināšanās. ES paplašināšanās līdz 27 (iespējams vēlāk arī vairāk) noteikti izmaina Savienības būtību daudzos būtiskos aspektos. Vēl jo vairāk- 10+2 valstis un Turcija nebija parastas kandidātvalstis, kādas pievienojās ES līdz 1995.gadam. Drīzāk kolektīvi, dažos gadījumos individuāli, tās radīja vairākus sarežģījumus ES. Taču ES joprojām vēlējās paplašināties, un tam ir trīs motivējoši iemesli.1
Pirmkārt, tie ir ekonomiskie iemesli. 10+2 valstu pievienošanās palielina ES populāciju, un līdz ar to arī iekšējo tirgu, līdz apmēram 160 miljoniem cilvēku. Turcijas pievienošanās papildinātu to ar vēl apmēram 65 miljoniem. Tas rada nozīmīgas tirgus iespējas ES biznesam, ko vēl jo vairāk sniedz relatīvi neattīstītā un ne investētā Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomiku daba.2
Otrkārt, tie ir politiskie un drošības iemesli. ES interesēs ir tas, ka Centrālās un Austrumeiropas valstis pašas nodibina pārliecinošas liberālās demokrātijas politiskās sistēmas. ES, it īpaši tādas dalībvalstis kā Somija, Vācija un Austrija, kas robežojās ar kandidātvalstīm, nevēlējās, lai Centrālā un Austrumeiropa kļūtu ar politiski nestabilu un potenciālu nedrošības zonu. Centrālās un Austrumeiropas valstu dalība ES palīdzētu šīm valstīm nostiprināt jaunās demokrātiskās sistēmas, ietverot tās demokrātiskā ielokā un paverot tām sankciju iespēju, ja notiek kādas demokrātijas „izslīde”3.
Treškārt, tie ir morālie iemesli. Lielākā daļa ES politiķu jutās, ka tas ir gandrīz kā morāls pienākums palīdzēt Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Redzot, ka šīs valstis pašas sevi atbrīvo no komunistiskās sistēmas, kurai Rietumeiropa pretojās vairāk kā četrdesmit Aukstā kara gadus, tas daudzās ES valdībās un tās aprindās likās kā pienākums palīdzēt Centrālās un Austrumeiropas valstīm realizēt to ambīcijas kļūt par labklājības un demokrātiskām valstīm.4
Protams, ka atšķiras pakāpe, līdz kurai un intensitāte, ar kādu šīs motivācijas tiek izjustas dalībvalstu starpā gan vispārīgā līmenī, gan arī pret konkrētu kandidātvalsti. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants