Atceros, ka manā ģimenē, savulaik, vecāmāte bieži ir atkārtojusi šo vienkāršo un, tajā pašā laikā, ļoti dziļdomīgo sakāmvārdu - ”ne katrs, kas mācīts ir gudrs un ne katrs nemācīts ir muļķis.” Šodien, nedaudz pielāgojot to šai konkrētajai tēmai, es varētu to pārveidot šādi - nav noteikti jābūt ”gudram”, kādu augstskolu beigušam cilvēkam, lai spētu saprast, ka nekad un nekādos apstākļos, nedrīkst darīt pāri – nedz dzīvai , nedz arī nedzīvai dabai. Domāju, ka šo apziņu nevar vienkārši iemācīties vai iekalt galvā. Tā, manuprāt, lielā mērā, ir pārmantojama kategorija, kas katram no mums nāk līdz kopā ar iepriekš gūto dzīves pieredzi. Pirmā, šīs reālās dzīves pieredzes ieguves vieta, daudziem no mums, kopš dzimšanas, neapšaubāmi, ir ģimene - mūsu pirmo pasaules uzskatu un attieksmju veidotāja un virzītāja. Vēlāk šī dzīves pieredze tiek papildināta no turpmākās dzīves gaitā gūtajām atziņām, zināšanām, piedzīvojumiem un gūtajiem iespaidiem.…
