Es esmu tikai cilvēks šajā pasaulē, bet cilvēks ir pasaules būtība.
Ir dienas, kad es apstājos un pamanu to, kas mums visiem liekas jau kā pats par sevi saprotams. Es ieraugu lielo drūzmu veikalā, steidzīgās auto rindas uz ielas, kaut kur skrejošus cilvēkus… Bet visvairāk manu uzmanību pievērš viņu sejas izteiksme. Liekas, ka viņi ir norūpējušies un nepārtraukti, galvu nodūruši, domā, ka kaut ko nokavēs.
Tā stāvot es saprotu, ka patiesībā jau mēs visi tā darām. Arī es esmu kā mazs elements no šīs steidzīgās pašplūsmas. Bet kāpēc? Kur mēs steidzamies? Laiku tak mēs vienalga neapsteigsim. Šī pasaule ir izveidojusies tā, ka tā liek mums izdzīvot katru mirkli, katru stundu, minūti un pat sekundi vai tās simtdaļu. Mēs spēlējam dzīves piespēlētās kārtis, kas, respektīvi, katram ir savādākas.…
