Viduslaiku cilvēks savā domāšanā un pasaules skatījumā atšķiras no mūsdienu cilvēka. Viduslaikos daudz lielāks spēks un rīcības vadītājs cilvēkam bija Dievs. Lai arī mūsdienās ir arī ļoti reliģiozi cilvēki, mūsdienu ritms, domāšana, tehnoloģijas un iespējas bieži vien ir noteicošākas par reliģijām un to idejām, vai arī tās tiek piemērotas viena otrai. Tur pretim viduslaiku cilvēka, īpaši zemnieku, ikdiena bija vienkārša, smagiem darbiem pilna un Baznīca, Dieva vārdi viņam lika aizrauties, izjust bijību. Redzot baznīcu greznumu, pielīdzinot Dieva spēku dabas norisēm, ticot brīnumainām izdziedināšanām, cilvēks Dievu turēju kā augstāko tiesnesi un visa mēru. Lai atbrīvotu savu dvēseli no grēkiem, cilvēki ne tikai gāja izsūdzēt tos, bet devās arī svētceļojumos, ticot, ka tā garīgi attīrīsies.
Svētceļojumi bija neatņemama kristieša dzīves daļa vai arī mērķis uz ko tiekties, ja iespējas neatļāva īstenot to. 11. gadsimta otrajā pusē svētceļnieku kustību uz Jeruzalemi un Santjago de Kompostelu arvien vairāk sāka apgrūtināt Tuvajos Austrumos un Pireneju pussalas ziemeļos notiekušās politiskās pārmaiņas un militārās sadursmes. 11. gadsimta otrā pusē Jeruzaleme nonāca turku karotāju – seldžuku rokās. …
