Decentralizācija ir administratīvo pakalpojumu un politiskās varas izkliedēšana starp valsts vai arī pilsētas oficiāli noteiktajiem administratīvajiem rajoniem. Varas decentralizācija visbiežāk ir saistīta ar publisko skolu darbību, lai gan tā arī bieži tiek lietota lai dažādotu rātsnama pakalpojumus.
Decentralizācija arī attiecas policijas iecirkņu sadalīšanu pēc apdzīvotības blīvuma.
Administratīvās un politiskās varas decentralizācijai ir sena vēsture, atskatoties uz valsts iekārtas optimālā veida filozofiskajām tēmām, par lielāka vai mazāka mēra decentralizāciju var runāt jau par pirms kapitālisma rašanās. Tā Londona ir sadalīta vairāk nekā 30 pašpārvaldēs, Ņujorka – 5 rajonos. Lai censtos ieviest mazo rajonu plānošanu, piemēram, Ņujorka ir sadalīta vairāk kā 60 plānošanas rajonos. [3]
Vislielākā uzmanība decentralizācijai 20. gadsimta laikā nāca no 60 to gadu lauku dumpjiem un Jauno Kreiso (Francija) ideoloģiskās reakcijas pret pilsētu kā bezpersonisku vietu , kas iemieso vientulību un morālo pagrimumu, tāpēc ka vidusmēra iedzīvotājs tic, ka viņš vai viņa nespēj lietderīgi piedalīties un nejūtas kompetents un vajadzīgs, piederīgs. Un var teikt, ka lielākā daļa rakstu par decentralizāciju, tās būtību un problēmām radās tieši laikā no 60jiem līdz 70jiem.…
