Aspazijas dzejas krājums “Sarkanās puķes” radās 1897.gadā, kad Latvijā notika Jaunās strāvas kustība. Visus pārdzīvojumus, notikumus rakstniece aprakstīja šajā darbā.
Pirmajā krājuma ciklā “Bez ideāla” liriskā varone izjūt skumjas un jūtas nelaimīgi: “Laime, kas nav sasniegta,/It kā tūkstoš nāves bultas/Sirdi plosa, dedzina!” Viņa uzdot jautājumu, kas ar viņu noticis, man liekas viņa bija depresijā - ne gribas kaut ko tālāk darīt, ne spēka tam: “Vai esmu es vairs pati es?/Kā straumei līdzi rauta kļūstu.../Nav spēka vairs, ne jaudas, gribas,/Man ir - kā gabals es lūstu...” …
