Ojārs Vācietis reiz ir teicis, ka dzeja ir vārdiska mūzika, un pēc krājuma „Es tevī esmu iemīlējies, pasaule!” izlasīšanas šiem vārdiem nevar nepiekrist.
Viņš savā dzejā izmanto daudz ziedu motīvu, īpaši tādu ziedu, kuri aug savvaļā, kuriem nav nepieciešama īpaša uzmanība. Latvieši jau izsenis ir bijuši slaveni ar savu lielo mīlestību pret ziediem un acīmredzot arī Ojārs Vācietis to ir jutis. Visvairāk savā dzejā viņš izmanto ceriņu un jasmīnu motīvus, piemēram, dzejoļos „Ceriņu laiks”, „Ceriņdziesma”, „Jasmīni snieg”, jo brīvi augošie ziedi apbur ar savu dabiskumu un vienkāršību. Šo ziedu krūmu nozīme ir godīgums un patiesums, un Ojārs Vācietis šīs īpašības vienmēr ir augstu vērtējis.
Ziediem ir sava valoda, katrs zieds kaut ko nozīmē... Tāpat kā ziediem viņa dzejā, mūsuprāt, arī dzejniekam ir sava valoda, sava pasaule, kuras viņš atklāj apkārtējiem par spīti savai kautrībai. Caur krāšņajiem, daiļuma pilnajiem ziediem rakstnieks bikli ielaiž mūs savā dzīvē, atklāj mums savus sapņus un dzīves vērtības. Dzejolis „Ceriņu laikā” atklāj mums dzejnieka romantisko pusi. Īpaši skaistas ir rindas:
„Izkāsīsim caur ceriņiem
maija saulrieta sarkanumu
reibinošāka dzēriena
par to nav.” …
