Vasaras saulē gozējās kāda kļavas lapa. Tā bija tāda pati ka visas pārējās masas – neizskatīga, stūraina pusaudze. Brīžam lapa raudzījās debesīs, brīžam vēroja skudru pūzni, brīžam draiski kaitināja zvirbuļu puikas, brīžam pastrīdējās ar māsām, vai elpu aizturot, noskatījās, kā straujais, iznesīgais vējš aplidoja balto mākoņu meitu. Kļavas lapas dzīve bija tikpat mierīga un vienmuļa ka bišu sanoņa kaimiņu liepā.
Pagāja vasara un pienāca rudens. Lapa no stūrainās pusaudzes bija izveidojusies par daiļi jaunkundzi.…
