Iepriekšējā skola, ar tās autoritārismu un liekulību, birokrātisko vienaldzību pret bērnu ir radījusi vairākas paaudzes, kurām liegta demokrātiska un tiesiska kultūra. Formālisms izglītības jomā, dogmatisms un birokrātija audzināšanā ir radījis cilvēkus bez cerībām uz pašapliecināšanos, pašpilnveidošanos, bez motivācijas mācībām, darbam un jaunradei.
Sabiedrībai ir nepieciešama jauna izglītības kvalitāte caur humanizāciju un demokratizāciju. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst par atbildību, jo skolēnu personības brīvība var kļūt destruktīva. Mācības, kuras orientētas uz skolēnu tiek vērtētas pretrunīgi tāpēc, ka strauji pieaug kritizēšana, radikālisms, izpratne par normām. Mēs esam ieslīguši otrā galējībā – anarhismā. Diemžēl gan skolēni, gan pieaugušie ir aizmirsuši, ka demokrātija un humānisms nozīmē ne tikai personības brīvību un tiesības, bet arī pienākumus un atbildību.
Vecāku attieksme pret skolotājiem, kā pret monstriem slēpjas padomju laiku pedagoģijas sistēmā. Atceroties bērnībā piedzīvotās represijas viņi pedagogus uztver kā vienīgos vaininiekus bērnu nesekmībā, agresīvajā uzvedībā. Vecāki piemirst savu atbildību, kā arī savu pienākumu audzināt un motivēt bērnu. Lai nerastos visatļautība, ir nepieciešams sadarboties vecākiem un skolotājam, skolotājam un bērniem, vecākiem un bērniem. Šī ir trīsvienība, bez kuras nevar pastāvēt īsta humānā pedagoģija un demokrātija. Humānā pedagoģija nav naida pedagoģija, līdz ar to tā jau automātiski izslēdz visatļautību. Visatļautība rodas no nepareizas demokrātijas interpretācijas, no tā, ka atceroties savas tiesības, aizmirstam par saviem PIENĀKUMIEM.
…
