Cauri laikmetiem dzīvo ne tikai pasaules varoņi, bet arī literatūras darbi un to autori, jo tās ir paliekošas kultūras vērtības, kuras tā vienkārši nezūd. Ne velti tieši laikmetam un videi ir liela nozīme literarūrā, jo šīs lietas mēdz labi atspoguļot to, cik atšķirīgi dažādos laika posmos dzīvojuši cilvēki, kādi bijuši apstākļi un uzskati par dzīvi kopumā. Pāri laikam esošajā ietilpst viss, kas vienmēr paliks svarīgs ikvienā laika periodā, tāpēc tas ir mūžīgs un nemainīgs, bet laikā esošais ir bijis aktuāls tikai kādā periodā, kad autors darbu rakstījis. Tā kā vēsturiskie kultūras mantojumi bieži vien saistīti ar literatūru, tad šajā darbā tiks pievērsta uzmanība diviem holokausta laika darbiem un to autorēm, proti, Annei Frankai un Frīdai Mihelsonai.
Grāmatu, kuru holokausta laikā rakstījusi Anne Franka, jauna ebreju meitene, ir ieguvusi arī manu cieņu pret vēsturiskiem literatūras darbiem. Tā ir tapusi 1942. gadā, kā dienassgrāmata, kurā meitene aprakstījusi
