-
Garīgums kā mijiedarbības līdzeklis
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Garīguma aspekta teorētiskais apskats | 4 |
| 2. | Pretrunas un paradoksi | 6 |
| 3. | Radošā sadaļa | 8 |
| 4. | „Garīguma” audits | 11 |
| 5. | Semināra projekts | 13 |
| Izmantotā literatūra | 15 |
Nereti sabiedrībā dominē uzskats, ka garīgums pilnīgi izslēdz reālo, laicīgo dzīvi, taču šāds apgalvojums nav patiess, jo garīgums nenoliedz ārējo dzīvi. Ārējai dzīvei ir jābūt mūsu iekšējās, dievišķās dzīves izpausmei. Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā garīgums ir definēts šādi: „Tā ir pazīme, kas piemīt cilvēkam, to būtiski atšķirdama no citām dzīvām būtnēm un balstās uz izkoptu cilvēka garīgo sfēru, garīgo būtību. Garīgums saistīts ar cilvēciskās pašapziņas, pašvērtības izpratni un izjūtu, prasmi saskatīt, izjust garīgos spēkus citos cilvēkos un sevī. (2,109)
Garīgumu plaši analizē dažādu reliģisko konfesiju, kā arī filozofisko novirzienu pārstāvji. Daoismā tiek akcentēts, ka cilvēks pats sev aizsedz gaismu, tas ir, pats sev aizšķērso ceļu uz vēlamo. Tātad tas, kas mēs esam, neļauj mums kļūt par to, kas mēs gribam būt. Tādejādi ir nepieciešama domāšanas un rīcības disciplīna, lai palīdzētu cilvēkam atvērt sev ceļu, atbrīvoties no savas iekšējās būtības, atvērties un kļūt savādākam, tādam, kādu pats indivīds sevi vēlētos redzēt (6).
Cilvēks ir divu dabu – garīgās un materiālās – pilnība, un vadošā ir Garīgā Daba. Saskaņā ar to rodas jauns fundamentāls princips, kurš noteic, ka visi procesi jāveido atbilstoši cilvēka vienotajai būtībai, nevis tikai materiālajai dabai.(3)
Garīgums ir fundamentāli jēdziens, un, ja tas kļūs par pasaules (arī darba pasaules) stūrakmeņiem, tad veicinās nepārtrauktu cilvēka dabas uzlabošanās evolucionāro procesu. Tas ir personības balsts grūtajā pilnveidošanās un augšupejas ceļā, dzīves un darba virzošais spēks kopējam labumam.…
Darbs izstrādāts iesniegšanai DU studiju priekšmetā Garīgums kā mijiedarbības līdzeklis Lai veiktu daudzpusīgu garīguma izpēti, Autore šo darbu ir izstrādājusi vairākās, piecās, sadaļās. Darbs sevī ietver teorētisko, filozofisku, radošo, pētniecisko un metodisko sadaļu. Darba teorētiskajā daļā Autore ir apskatījusi un analizējusi septiņus garīguma aspektus: lūgšana, intimitāte, piedošana, darbs, viesmīlība un spēja mīlēt savu tuvāko kā sevi un spēle. Darba autore šos aspektus ir skatījusi komunikācijas procesa vadības ietvaros. Filozofiskajā daļā ir analizēti atsevišķu jēdzienu pretrunas: ilgtspējīgs – patērniecisks; ideālais – reālais; fiziskais – garīgais. Trešajā, radošajā darba sadaļā, Autore ir izvēlējusies 2 citātu un 4 attēlus, kas, pēc darba Autores domām, attēlo garīguma aspektu un palīdz atklāt garīguma interakciju ar indivīdu. Darba ceturtajā sadaļā Autore ir sniegusi īsu aprakstu par garīguma vērtībām kādā valsts iestādē, konkrēta iestāde nav nosaukta, jo, pirmkārt, darba Autore ir šīs iestādes darbiniece un tas nebūtu ētiski, un otrkārt, situācijas aspekti visticamāk var būt attiecināmi uz daudzām līdzīga tipa valsts pārvaldes iestādēm un tādēļ šī informācija var tikt vispārināta. Nobeigumā ir izstrādāta semināra programma par jautājumiem saistībā ar garīguma dažādiem aspektiem, kā arī semināra satura un organizācijas novērtējuma anketa. Kopumā izstrādātais darbs ir ļoti daudzpusīgs, jo ir apskatīts dažādi garīguma aspekti, gan teorijā aprakstītie, gan praktiski dzīvē novērojamie. Darba Autore secina, ka šī tēma ir ļoti plaša, un tai ir nepieciešama daudz padziļinātāka izpēte.
