-
1789.gada Lielā Franču revolūcija un tās sekas. Napoleona laikmets
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | 3 | |
| Psiholoģijas sistēmu klasifikāciju veidi | 3 | |
| TĒMU IZKLĀSTS | 4 | |
| Psiholoģijas sistēmu apskats | 4 | |
| 1. | Kognitīvisms | 5 |
| 2. | Evolucionārā psiholoģija | 5 |
| 3. | Humānistiskā psiholoģia | 5 |
| 4. | Psihoanalīze | 5 |
| 1. | Rīcības analīze | 6 |
| 2. | Eko-biheiviorisms | 6 |
| 1. | Sociālais konstruktīvisms | 7 |
| IV.kategorija. | DECENTRISMS | 7 |
| 1. | Sabiedrskā psiholoģija | 8 |
| 2. | Dialektiskā psiholoģija | 8 |
| 3. | Tiešais reālisms | 8 |
| 4. | Ekoloģiskāpieeja/ekoloģiskais reālisms/ekoloģiskā psiholoģija | 8 |
| 5. | Envaironmentālā/vides psiholoģija | 8 |
| 6. | Interbiheiviorisms | 8 |
| 7. | Operantais subjektīvisms | 9 |
| 8. | Fenomenoloģiskā psiholoģija | 9 |
| 9. | Varbūtības apoģenēze | 9 |
| NOBEIGUMS. Pārskats par metodoloģiju pielietojumu | 9 | |
| IZMANTOTĀ LITERATŪRA | 11 |
18. gs. beigās Francija tika uzsktīta par vienu no vadošajām Eiropas valstīm. Tur dzīvoja piektā daļa visu Eiropas iedzīvotāju. Francija tika uzsktīta par Eiropas civilizācijas centru. Tieši tāpēc problēmas, ko atspoguļoja Francijas revolūcija atbalsojās arī citās Eiropas valstīs. Tās problēmas pastāvēja gandrīz visā Eiropā, taču atklāti par tām runāt un censties tās risināt mēģināja tikai Francijā. Notikumi, kas risinājās Francijā, nekavējoties piesaistīja visas Eiropas uzmanību.
Absolūtisms bija izvērties par milzīgu traucēkli aristokrātu senām privilēģijām. Absolūtisms bija traucēklis arī ekonomiskai attīstībai. Valsts iejaukšanās ekonomikā tika vērtēta visai negatīvi. Uzņēmēji vēlējās gūt ekonomisku neatkarību. Visā Eiropā auga neapmierinātība un ķildas starp dažādo šķiru pārstāvjiem.
Tātad, revolucionāru galvenais mērķis bija cīņa pret absolūtismu. To veicināja daudzi faktori: aristokrātijas neapmierinātība ar to, ka viņiem tika noņemtas daudzas privilēģijas, kas viņiem tika dotas jau sen; auga domstarpības starp Francijas sabiedrības daudzajiem grupējumiem un slāņiem. Pirmais slānis bija bīskapi, arhibīskapi, kardināļi, citiem vārdiem, augstākā garīdzniecība. Visi viņi nāca no aristokrātu vidus, un tāpēc viņiem pienācās liela daļa īpašumu un iekasēto nodokļu. Ar šo situāciju nebija apmierināti draudžu priesteri, kam netika ne puse no tā, ko saņēma augstākā garīdzniecība.
Arī aristokrātija bija noslāņota. Antipātijas pastāvēja starp tiesu muižniekiem un dižciltīgiem muižniekiem, tādējādi radās būtiskas nesaskaņas.
Savukārt trešās kārtas pārstāvji guva arvien lielāku ietekmi. Tie kļuva arvien bagātāki un viņiem radās iespēja ietekmēt valsts lēmumu pieņemšanu. Taču pret viņiem dziļu nicinājumu juta aristokrāti. Šāda diskriminācija pilsētniekiem likās netaisnīga.
Zemnieku stāvoklis bija pavisam neapskaužams. Viņi tika aplikti ar milzīgiem nodokļiem gan no baznīcas, gan no valsts puses. Tos apspieda arī muižnieki. Tajā pašā laikā aristokrātija un augstākā garīdzniecība, kuriem bija daudz naudaas, no nodokļiem tika atbrīvoti. Tā radās acīmredzama sociālā nevienlīdzība, kas arī bija viens no revolūciju izraisījušiem faktoriem.…
18. gs. beigās Francija tika uzsktīta par vienu no vadošajām Eiropas valstīm. Tur dzīvoja piektā daļa visu Eiropas iedzīvotāju. Francija tika uzsktīta par Eiropas civilizācijas centru. Tieši tāpēc problēmas, ko atspoguļoja Francijas revolūcija atbalsojās arī citās Eiropas valstīs. Tās problēmas pastāvēja gandrīz visā Eiropā, taču atklāti par tām runāt un censties tās risināt mēģināja tikai Francijā. Notikumi, kas risinājās Francijā, nekavējoties piesaistīja visas Eiropas uzmanību.
