1) Ražošanas attīstīšanās
Starptautiskās ekonomiskās attiecības kļuva stabilas un regulāras pēc 19. gadsimta, kad sāka attīstīties ražošana. Ražošanas apjomiem pieaugot, bija jādomā par sadarbību ar citām valstīm, citiem reģioniem, lai varētu saražoto produkciju arī pārdot. Laika gaitā izveidojušās dažādas ekonomisko attiecību formas: starptautiskā tirdzniecība, kredīta attiecības, valūtas attiecības, darbaspēka migrācija, kopuzņēmumi, ekonomiskā integrācija. Ražošanas globalizācija pārveidoja starptautiskās ekonomikas ainavu. Saikne starp attīstītajām valstīm kā kapitāla un tehnoloģiju eksportētājām un mazāk attīstītajām valstīm kā importētājām pakāpeniski pārtop daudz sarežģītākā attiecību kopumā. Starptautisko investīciju plūsmu ģeogrāfija mainās. Mazāk attīstītās valstis sāk arvien aktīvāk piedalīties starptautiskajā ekonomikā kā investīciju eksportētājvalstis, tai pat laikā piesaistot ārvalstu tiešās investīcijas zināšanu ietilpīgās nozarēs un procesos. Laikā, kad daudzu preču dzīves cikls mērāms vairs tikai pāris mēnešos, arvien būtiskāks kļūst jautājums par ātru inovācijas procesu, ražošanas pielāgošanu, kā arī šī procesa izmaksu samazināšanu. Transnacionālās kompānijas meklē risinājumu, pārvietojot savus izpētes un attīstības centrus uz citām valstīm, kuras spēj nodrošināt salīdzinoši lētu inovācijas procesu, piedāvājot labi attīstītus zinātniskos parkus, plašu speciālistu loku, kuru algas ir daudz zemākas nekā tās, kādas uzņēmumam ir jāmaksā savā mītnes valstī, kā arī citus šādām investīcijām labvēlīgus nosacījumus. …
