Mantošana izpaužas kā process, kurā mantojuma atstājējam piederošās kustamās un nekustamās mantas, viņa tālāk nododamās tiesības un saistības pāriet uz mantiniekiem mantojuma atstājēja pēdējās gribas aktā vai likumā noteiktā kārtībā. Mantojuma pāreju regulē mantojuma tiesības un tās pastāv kopš sirmas senatnes. Vēsturiski mantošana uz likuma pamata ir vissenākā. Romiešu tiesībās mantošana pēc likuma jeb likumiskā mantošana (ab intestato) veidojās pakāpeniski. Likumisko mantošanu piemēroja gadījumos kad nebija testamenta. Attīstības gaitā radās jauktā mantošana – pēc agnātiskā un asinsradniecības jeb kognātiskā principa. Prētora tiesībās veidojās un nostiprinājās asinsradniecības princips.
Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar lietu (īpašuma) tiesībām, jo pēc cilvēka nāves vaņa īpašums ir tas, kas pārvēršas mantojumā, un mantojums ir tas, kas pārvēršas mantinieka īpašumā. Tāpat mantojuma tiesības ir saistītas arī ar ģimenes tiesību normām, jo mantinieki parasti ir mirušā tuvinieki un citi radinieki, un ar saistību tiesībām, - jo uz mantinieku pāriet daudzas mantojuma atstājēja saistības, - gan arī ar citām tiesību normām.
Mantojuma tiesības atjaunotais Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums regulē kopš 1992. gada 1. septembra.…
