Piektais notikums: Rūdolfs bija aizbraucis uz pilsētu pakaļ degvielai, un atcerējās, ka Laurai tajā dienā pilsētā esot skolas sēde, tāpēc viņu gaidīja autoostā. Laura bija ļoti priecīga Rudolfu redzēt “Laura gāja Rūdolfam pretim, neredzēdama nevienu un neko citu, bez pārsteiguma, kā viņš šeit gadījies šeit, bez svārstīšanās un mulsuma, atkal bija vienīgi tā pati satraucošā laimes sajūta, ar kādu viņa pamodās šorīt un kas tagad nesa Lauru kā palu straume’’. Viņi runāja par to, kā pagāja viņu diena un kā pareizi pavadīt savu atvaļinājumu, protams, “tā nebija nekāda intelektuāla saruna, nepavisam, viņi vienkārši it kā nezināja, kur likt savu bērnišķīgi naivo, līksmo prieku vienam par otru un par visu, kas bija apkārt”. Rūdolfs apstādināja mašīnu pļavas malā un viņi uzēda Lauras nopirkto maizi. Iepriekšējie notikumi viņu attiecības bija padarījuši būtiski tuvākas, “Rūdolfs nolauza gabaliņu, viņu rokas saskarās, un abus pāršalca spēja tuvības sajūta”. Viņi vairs nebija svešinieki, bet arī draugi vairs īsti nē, “Rūdolfs pastiepa viņai pretim roku, pēc tam apskāva viņas plecus, un Laura piekļāvās tam”.
Laura bija precējusies un lai arī viņas vīrs bija cietumā, viņai bija pienākums pret viņu un savu ģimeni. …
