Pēc Hansa Aizenka teorijas cilvēka temperamentu nosaka divi pamatrādītāji: introversija un ekstraversija, otrs rādītājs ir emocionālā noturība jeb emocionālā līdzsvarotība (neirotisms).
Ir izpētīts, ka cilvēkam visu viņa mūžu ir viens temperamenta tips un tas nemainās. Temperaments ir bioloģiski nosacīts, līdz ar to katrs no mums piedzimst ar savu temperamenta tipu.
Uzskata, ka temperamenta mācības pamata licējs ir sengrieķu ārsts Hipokrats(5.gs. p.m.ē.).Viņš uzskatīja, ka cilvēka ķermenī ir četri šķidrumi: asinis, gļotas, dzeltenā un melnā žults.Ja šo šķidrumu sajaukums cilvēka organismā ir pareizs, tad viņš ir vesels, ja nepareizs-slims. Parasti viens no šķidrumiem ir pārsvarā, un tad tas arī nosaka cilvēka temperamentu. Temperamentu nosaukumi saglabājušies līdz mūsdienām. Tie ir- holeriskais temperaments cēlies no vārda cholē (žults), sangviniskais- no sanguis (asinis), flegmatiskais- no phlegma (gļotas), melanholiskais- no melanos cholē (melnā žults. Hipokrats pareizi aprakstīja tipus, bet vēl nemācēja tos izskaidrot zinātniski.
Holēriskais temperaments.
Šī temperamenta cilvēki ir dedzīgi, ļoti neiecietīgi, strauji, asi, ātri uzbudināmi, darbībā enerģiski. Šie cilvēki ātri uztraucas un viņu emocijas atspoguļojas viņu darbā. Psiholoģijā to dēvē par impulsivitāti, pakļaušanos kādam impulsam, grūdienam. Holēriķi rīkojas savu jūtu iespaidā, ir komunikabli cilvēki. Viņiem nepieciešama ir sabiedrība, kompānija.…
