Reiz sastrīdējās visi locījumi. Katrs no tiem vēlējās pierādīt savu nozīmīgumu valodā. Sacēlās liels troksnis, kuru sadzirdēja Jānis. Viņš atskrēja, lai noskaidrotu, kas ir noticis. Ieraudzījis locījumus, kas strīdas savā starpā, viņš lika tiem apklust un runāt katram pēc kārtas.
Nominatīvs teica: „Es sarakstā esmu pats pirmais, cienījamie kungi. Tādēļ es esmu pats svarīgākais, ne velti taču cilvēki mani raksta kā pirmo! Es pastāstu, kas ir kas, tā, lai visiem būtu skaidrs, saucu lietas savā vārdā”.
Ģenitīvs bija neapmierināts un sāka burkšķēt: „Savukārt es norādu uz piederību kādam, piemēram, bez manas palīdzības cilvēki nevar pateikt, ka tā ir Jāņa grāmata. Es arī paskaidroju lietu sastāvu, piemēram, ka šis ir zelta gredzens. Kā tad puiši varētu vienoties, ko pirkt veikala, ja es viņiem nepalīdzētu pateikt, ka tiem ir vajadzīga alus pudele?…
