Grāmatā stāstīts par vētru kāda brauciena laikā, kad nācās pār bortu mest mantas, tomēr, iebraucot Zviedrijas ostā, izrādās, ka kāda jaunkundze sēdējusi uz ābolu maisa visu ceļu, kamēr citi izsalkuši un nonīkuši aiz borta izmeta daudzas vērtīgas lietas. Gadījumi par naglu kastēm, kartupeļu maisiem, kas slēpti laivu dibenos un vesti līdz ar bēgļiem, šajā grāmatā ir vairāki.
Bēgļu laivās bija dažāda vecuma cilvēki- gan dažas dienas veci bērni, gan sirmgalvji. Grāmatā stāstīts arī par kādu bērna nāvi, kas nomiris mātei uz rokām brauciena laikā. Bēgļi savās atmiņās atzinuši, ka šo laiku atceras kā briesmu pilnu murgu savā dzīvē. Daudzi no viņiem bija pārliecināti, ka sava zeme jāatstāj tikai uz neilgu laiku, katram no bēgļiem bija sapnis sasniegt Zviedriju un iegūt drošu patvērumu, kamēr Latvijā viss nokārtojas. Grāmatas nobeigumā, manuprāt, zīmīgas rindas, kas attiecināmas arī uz šī brīža valsts situāciju: „Vai mērķis attaisnojis iecerēto- lai katrs atbild pats sev. Vēlāku atbildi dos vēsture”.
…
