Džovanni Bokačo „Dekameronu” rakstījis humoristiskā un komiskā manierē, lai tādā veidā mīkstinātu un asi neizteiktu savu kritiku, kas tika vērsta pret tā laika garīdzniecību. „Dekamerons” bija īpašs daiļdarbs ar to, ka viss rakstītais nebija jāsaprot burtiski, bet tekstā tika apspēlēts kāds noteikts zemteksts, kas tika vērts tiem lasītājiem, kas paši prata spriest par labo un ļauno. Autoram vairs nebija jānorāda uz to, kas ir labi vai slikti, un lasītājs seko viņa paraugam. Ar šāda veida darbu Dž.Bokačo veidoja pavisam jaunas rakstītāja un lasītāja attiecības.
Specifiska ir grāmatas uzbūve, kas veidota pēc noteiktiem principiem. Uzbūves specifika līdzinās Dantes Aligjeri „Dievišķajai komēdijai”. Tas skaidrojams ar to, ka Dž.Bokačo ļoti ietekmējās no Dantes un viņa daiļrades. Uzbūves kompozīcija ietver sevī desmit dienu ilgu ceļojumu, kur katrā dienā tiek izstāstītas desmit noveles. Katrai dienai ir sava noteikta tēma, pēc kuras jāvadās noveļu izvēlē, un rituāli. Noteikta ir ārējās uzbūves simetrija, ko var apskatīt attēlā Nr.1.…
