Arturs Šopenhauers par gribu neuzskata vienkāršu parādību, kura ir viegli prognozējama un vadāma. Griba ir atsevišķa matērija, kuras izzināšana pilnībā nav iespējama, jo tās identitātes rašanās nav atšķetināma kā vienkāršs dzijas pavediens. Griba ir sarežģīta un komplicēta darbība, kurai ir sava matērija, sava griba un mērķi
Griba nav apmierināma, tā ņem un ņem, tās būtība nemaz to nevēlas, jo apmierinājums parādītu tikai tās vājumu, tieksmi pēc pilnības, tādējādi atdzīstot, ka pati nav pilnīga, visaptveroša un neatvairāma. Tieši tā – griba ir neatvairāma, jo tai atteikt nespēj neviens, neviens nespēs pretoties gribai un ikviena cilvēka mērķis pasaulē ir sasniegt baudas kulmināciju, kuru spēj pildīt tikai un vienīgi griba:
„..,ka visās savās izpausmēs, no zemākās līdz augstākajai, gribai ir pilnīgi svešs jebkāds galamērķis un nolūks un ka tā atrodas pastāvīgā tieksmē, kas arī ir vienīgā tās būtība, jo tā nebeidzas ar jebkuru sasniegtu mērķi, bet nepazīst mierinājuma, un to var apturēt tikai ārējs šķērslis, tai pašai ietiecoties bezgalībā.”…
