Būtu lieki atzīmēt, ka ikviena jauna mākslas attīstības fāze precīzi atbilst iepriekšējās skolas vecišķam nespēkam un neizbēgamam galam.(..) Ikviena mākslas izpausme nenovēršami reiz noplicinās un izsmeļ sevi; tad no kopijas uz kopiju, no atdarinājuma uz atdarinājumu tas, kas bija spēka un svaiguma pilns, izkalst un savīst; tas, kas kādreiz bija jaunais un spontānais kļūst par trafareto un pliekano.
Tā romantisms pēc skaņo sacelšanās zvanu skaņām, pēc savām slavas un kaujas dienām zaudēja sparu un pievilcību, atteicās no varonīgās pārdrošības un zaudēja sparu un pievilcību, atteicās no varonīgās pārdrošības un pielāgojās apstākļiem, skeptisks un apdomīgs; parnasiešu1 godprātīgo un necilo mēģinājumu nolūks bija maldīga atdzīvināšana, līdz beidzot šis monarhs sajuka prātā, ļaujot, lai no troņa to gāž naturālisms, kam nopietni var pārdēvēt vērtību tikai kā protestam – pamatotam, bet bezmērķīgam – pret tālaika modes romānistu salkanību. …
