Tradicionālā ekonomika pastāv sabiedrībās ar zemu dzīves līmeni. Viss, kas tiek saražots tik tikko pārsniedz izdzīvošanas minimumam nepieciešamo, tādēļ šo ekonomiku bieži dēvē arī par eksistences ekonomiku. Pastāvot šai ekonomikai, cilvēki dzīvo balstoties uz tradīcijām, kas jau sen noteikušas ko ražot, kā ražot un kā tiks sadalīts.1
Tirgus ekonomika un centralizēti plānotā ekonomika jeb brīvā tirgus ekonomika un komandekonomika ir absolūti pretējas. Tādēļ, lai izvērtētu šos pretstatus, salīdzināš šos abus tirgus veidus. Brīvā tirgus ekonomikā resursu sadales process notiek tikai un vienīgi ar tirgus starpniecību. Jau pēc nosaukuma vien varam secināt, ka šajā tirgū ierobežojumu nav. Tiek noraidīti jebkuri saimnieciskie ierobežojumi. Konkurence ir pat vēlama, jo tikai tā tirgū var izvērtēt labākās preces. Tirgus saskaņo un regulē saimniecību, nosaka cenas.
• Brīvā tirgus ekonomikas pirmā svarīgākā pazīme ir privātīpašums. Ražotājs varēja rīkoties brīvi ar saviem resursiem, gūt peļņu, vai zaudējumus. Protams, pastāv arī citi īpašumu veidi. Komandekonomikas pamatā ir ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums, kuram ir divas formas: valsts, jeb, tā saucamais, visas tautas īpašums un kooperatīvu kolhozu īpašums
• Otrkārt, šajā tirgū dominējošās ir preces. Ražotājs saražo nevis sev, bet tirgum, lai pārdotu un gūtu peļņu. Tā, piemēram, fermeri pārdod pienu. Arī pakalpojumi tiek ražoti citiem, piemēram, juristu pakalpojumi. …
