Es izvēlējos rakstīt eseju par Nīčes politiskās filozofijas galveno problemātiku. Mani ieintriģēja Nīčes filozofijas pretrunas un vienojošās saites, jo „Nīče uzskatīja, ka viņa filozofijai jākalpo dzīvei, tā jāpaceļ un jākāpina.” Nīče nenoliedzami ir viens no sava laika ievērojamākajiem filozofiem, kas izceļas ar radikālo un nesaudzīgo attieksmi savos darbos. Viņš izjauc visu, kas ir bijis, iesīkstējušas sadzīves tradīcijas un vērtības un priekšstatus, kultūras un aizsāk pilnīgi jaunu pasaules izjūtu un domāšanu. Nīče aicina uz pilnvērtīgu garīgi radošu kultūras dzīvi, pacelties pāri balagānam un viduvējībai. Viņš ieteic izvērst un pilnveidot cilvēka garīgās potences, talantus, neapmierināties ar dzīves dīku omulību, sīkām gudrībiņām, „lielā vairuma laimi”. Pēc viņa domām, jāveido augstākais cilvēks, pārcilvēks, kura izcelšanās esot zemes prāts, jauns dzīvības tips, jauna eksistences forma.
Viņš uzstājās ar irstošās tradicionālās sabiedrības un topošās industriālās sabiedrības asu kritiku, vērsdamies pret sava laika un nesenās pagātnes garīgās dzīves balstiem un norādīdams uz pretrunu saspringtību sava laika Vācijas un Eiropas sabiedrībā. Nīče uzskatīja, ka visa viņa laika Eiropas kultūra virzoties pretī katastrofai. Tās pagrimšanas pazīmes esot garīgās dzīves pavājināšanās, pesimisma izplatīšanās, ticības zaudēšana agrākām garīgām vērtībām. Viņš iestājās par visu vērtību pārvērtēšanu, pretendēdams ar to dod aristokrātiskus impulsus varas struktūrās.…
