Nav šaubu par to, ka mūsu sabiedrībā invalīdi pieder pie to cilvēku grupas, kuri atrodas visneizdevīgākajā stāvoklī; turklāt viņi uzskata, ka vēl arvien jāsastopas ar šķēršļiem, kas viņiem traucē iesaistīties visdažādākajās sabiedriskās dzīves jomās. Tāpēc svarīga efektīva sociālās politikas sastāvdaļa ir invalīdu mērķtiecīga rehabilitācija un palīdzības sniegšana nodarbinātības jautājumos, kā arī iesaistīšana darba tirgū un sabiedrībā, kas izpaužas tādejādi, ka tiek novērstas negatīvas tendences, un, cik vien tas iespējams, samazināti ierobežojumi, lai ar šīs politikas starpniecību dotu ieguldījumu sabiedrības bagātināšanā. Invalīdi vēlas integrēties sabiedrībā un tikt atzīti par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Tāpēc ir svarīgi, lai viņi nebūtu izstumti no sabiedrības, bet gan būtu iekļauti visās tās norisēs. Viņi ir neatņemama darba tirgus un sabiedrības daļa. Turklāt sākotnēji tikai ar medicīnu saistītais invaliditātes jēdziens attīstījies par sociālu koncepciju, kurā daudz lielāka nozīme ir piešķirta iespēju vienlīdzības dažādo ierobežojumu konstatēšanai un novēršanai un šo cilvēku līdzdalībai visās dzīves jomās.
Sabiedriskās organizācijas ir tās, kas darbojās līdzās valsts, arī biznesa struktūrām brīvprātīgi un bez peļņas, risinot problēmas, kuras nepietiekami efektīvi vai vispār nerisina valsts, savukārt to risināšana privātajam biznesam nav ekonomiski izdevīga.…
