Jau vairākus tūkstošus gadu cilvēki ir ticējuši kādam savam pielūgsmes objektam, dažiem tas ir Dievs, dažiem tas ir Buda, dažiem Allahs, kādiem citiem varbūt tā ir kāda pārdabiska būtne. Cilvēki vienmēr ir ticējuši un domājuši, ka ir kāda augstāka būtne, kas vada mūs, kas nosaka mūsu dzīves stilu, ko mēs drīkstam, ko nedrīkstam, kā mums jādzīvo, kas savā dzīvē jāpanāk, kam jākalpo, kāds ir mūsu uzdevums uz šīs zemes. Manuprāt, tā varētu turpināt uzskaitīt bezgalīgi.
Pirmā doma, kas man nāk prātā ir, ka reliģija ir ticība. Vārds “reliģija” bieži asociējas ar ticību pārdabiskiem spēkiem, kas veido vai nosaka cilvēku dzīvi un nāvi; to saista ar ticību idejām, kas piešķir jēgu cilvēku eksistencei. Jo ja mēs zinām kādēļ esam nākuši uz šīs zemes, mēs zinām ar kādu dzīves mērķi mums ir jādzīvo. Vienīgi atšķiras cilvēku dzīves mērķi un sūtība uz šīs zemes, tas liecina par to, ka mēs neesam visi vienādi domājoši , mēs esam atšķirīgi, tādi ir arī mūsu uzskati un domas.
Reliģija ir cilvēku garīga atbilde uz savu eksistenci. Mūsdienu socioloģijas pamatlicējs Emils Dirkems uzskatīja, ka reliģijai ir ļoti nozīmīga loma sabiedrības dzīvē. Freids to nosauca par “ilūziju”, bet Kārlis Markss – par “apspiesto nopūtu”. Savukārt citi uzskatījuši, ka reliģija ir drošākais Dieva esamības pierādījums. …
