Viesojoties dažādās valstīs, patiešām, atzīstama ir šī aktuālā problēma- kā pierādīt pasaulei, ka ir tāda zeme Latvija, ka ir tāda tauta- latvieši, ka mums ir sava valoda- latviešu. Kā viena no atbildēm uz šo varētu būt pieminētā E.Brastiņa formulējums „Katrai tautai ir kaut kas savējs, īpatnējs, viņai vien piederošs, kas to atšķir no citām” (152.lpp) Pamatojoties uz latviskās kultūras definīcijas formulējumu (157.lpp) secinājums, ka jebkurš latvietis, kas iepazinis savu tautu, tās kultūru un vēsturi veido tālāk savu kultūras dzīvi. Arī gaume kā kultūras produkts ir pilnveidojama un izkopjama, un tas būtu jebkura kulturāla cilvēka uzdevums. Manuprāt, V.V.Freibergas teiktais: „Katram no mums vienkārši jāturpina darīt latviešu kultūras labā to, ko katrs varam un spējam.” Varētu kalpot kā moto mūsu paaudzei- turpināt darīt latviešu kultūras labā to, ko katrs var un spēj. Sekojot šim moto pilnīgi atbalstāms tas, ka jācenšas radīt pēc iespējas pozitīvāks iespaids par savu valsti un kultūras līmeni. Noslēgumā gribu teikt, ka katram ir dota iespēja mīlēt savu zemi, tādēļ nobeigšu savu darbu tāpat kā to beidz autore: „Ko sēsim, to pļausim!” (228.lpp)…
